dzimšanas dienā kā alus reklāmā.

Pavisam atklāti runājot, man nav ne mazākās saprašanas pēc kādiem principiem tiek veidotas video reklāmas. Vai ir jābūt skaistiem cilvēkiem, lipīgām frāzēm, nezinu. Taču nu man liekas, ka vismaz vienu dienu no savas dzīves varu izskaidrot tikai un vienīgi ar alus reklāmu palīdzību. Paskaties šo video:

Vai Tev šī seja kaut ko neatgādina?

Te ir tā pati sajūsma, tikai bez spiedziena. Nezinu, par ko es bļautu vairāk par pilnu skapi ar drēbēm, vai pilnu skapi ar aliņiem… Taču viens ir toč – bildē redzamās sajūtas ir vairāk vērtas nekā kurpes un šmiga kopā ņemti.

Stāsts sākas pavisam vienkārši:  Nekad savā dzīvē neesmu mīlējusi dzimšanas dienas. Pat īsti nezinu kāpēc. Vienkārši ir tāda sajūta. Tā arī šogad 9. jūnijam biju radījusi grandiozu vakara plānu, lai neatcerētos nākamo dienu. Kā nekā Četros Baltos Kreklos uzstājas mani latgaliešu mīļumiņi: Dabasu durovys  un Restauratori un tā ir perfekta vieta, kur izballēties līdz nemaņai. Tā nu es sapucējos, savācu līdzi savas dāmas un devos pretī ballītei, kura pēc idejas būtu jāaizmirst.

23.56  Zvans no mammas. Atbildu zvanam un viņa man savā mīlīgajā balsī teic: “Apsveicu ar pēdējām minūtēm manī. Tieši pirms 21 gada man šajā mirklī bija ļoti grūti.”  :D Iekšā palika tā silti. Laikam ģimenes saites nevar pārraut attālums starp Rogovku un Rīgu. Teicu mammai, ka ļoti mīlu.

00.10 Nu oficiāli varu svinēt acīti. Paliku pilngadīga gandrīz visās valstīs.

Un tad notiek pārsteigums: Anna ir sarunājusi ar Dabasu durovu Arņuku afēru. Viņa uzkāpj uz skatuves un sāk stāstīt par meiteni no latgales, kurai šodien dzimšanas diena. Viņai rokās ir šampis, man sejā pārsteigums. Liene mani stumj uz skatuvi pie Annas, Ingas un Baibas, bet pārējais viss klubs dzied daudz baltu dieniņu.

Man iekšā bija tāda sajūsma. Pastiepos līdz mikrafonam un teicu: “Man dzīvē nekad nav patikušas dzimšanas dienas. Bet ticiet man šī ir lieliksākā dzimšanas diena un es nekad to neaizmirsīšu.” Un tas bija patiesi. Sen nebiju tik labi izdejojusies, izsmējusies, dikten daudz dziedājusi līdzi. Un es pat to visu atceros.

Uz mājām vilkos rīta gaismā. Ātri gultā, ātri aizmigt, lai nākamajā dienā varētu baudīt svētdienas sajūtu. Un kas gan ir svētdiena bez Andrejsalas. Un tur atkal no jauna: divlitrene ar spraitu, alternatīva kompānija un ballīte atkal sākas.

Vēlāk gājiens cauri vecrīgai, iekubināšana ar apzinīgākajiem KUBA ORGiem, Robja kūciņa ar 3 svecītēm @Casablanca (neskatoties, ka tur ir dūmu detektors),  salātu griešanas festivāls mājās un Lauras un Nikija zvans, lai laižu iekšā dzīvoklī. Lieki teikt, ka tā bija perfekta diena ar kolosāliem cilvēkiem.

+++ Pat gājiens uz karaokes bāru ar atvērtu šampi rokās bija graujoši pozitīvs, neskatoties uz to, ka Raivo tika uzrakstīts protokols. Nekad tā nebijusi smējusies kopā ar pašvaldībniekiem & viņu suni. (Lai iegūtu bildīti no tā, kā Raivo tiek rakstīts protokols, man laikam vajadzētu paviesoties policijas mājā. Bet vismaz viņš iepozēja ne pa jokam.:D )

Iespējams, ka Calsberg ir labākais alus, bet vienu es zinu notekti – Šī bija mana labākā dzimšanas diena ever.

P. S. Lielum lielais sveiciens studentlife fotogrāfam Artūram Kigitovičam par paparaci cienīgām bildēm. (Visas bildes, kurās ir redzamas ainiņas no ballītes ČBK ir Artūra Kigitoviča autordarbs)

P. S. Paldies visiem maniem mīļajiem. Šī diena bez jums nebūtu tik īpaša. :*

rašanās un radīšana

Vakar….
Vēl vakar es augu.
No mazas meitenes ar divām resnām bizēm, līdz šodienai, kad spoguļattēls rāda k – ko citu. Ejot cauri laikam domas ir rotējušas apziņā, mainījušies cilvēki, kas ir apkārt un nevilšus iespaido, deformējušies sākotnējie mērķi. Laikam droši varu teikt, ka nekad neesmu stāvējusi uz vietas… Jā, es allaž slāpu pēc jauniem iespaidiem, jauniem baudījumiem, pēc adrenalīna. Un dabūju ar!
Es ar mīlestību atskatos uz vakardienu un vakardienas bildēm – tur nav ne labā, ne sliktā – tā bija kaut kāda nepieciešama mācība. Vakardiena  ir palikusi aiz muguras. To nav iespējams mainīt. Es priecājos, ka esmu izgājusi tai cauri. Tas, kas mani vakar nenogalināja, darīs  stiprāku mani rīt.
Pagātne ir vienīgā mirusī lieta, kas smaržo saldi.
Vakar, kad tā-kas-lalila eksistencei vairāk nebija jēgas, sapratu, ka šodien nevarešu klusēt.
Tāpēc tapa šodiena, tāpēc taps rītdiena…

•••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••

Šodien…
Šodien man pieder mani sapņi, manas cerības, manas izsāpētās sāpēs un visi izsmietie smiekli.
Šodien es esmu ne eņģelis, ne velns… Kā vienmēr – cenšos būt es pati: meklēt, atrast, nepazaudēt. Šodien es esmu nerimstošā laimības progresijas vannā.
Šodien es neesmu ekspresivitātes kalngals, bet tik un tā – es redzu gan vakardienu gan rītu…
•••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••••

Rīt…
Rīt es būšu. Vien dislokācijas vieta kā allaž miglā tīta. Rīt es būšu, vien ilūzijas, par to kādā stājā, vēl nav.
Lai veidotu nākotni, nekas nav nepieciešams tik ļoti kā sapnis par to! Tāpēc es sapņošu par kaislībām, par afērām, par veiskmēm un par uzvarām, par skaistumu un par skaidrību, par draudzību un par sajūtām… Tāpēc nebrīnies, ja es rīt būšu tam visam pa vidu. Un ja es uzsvilpšu tev un tu gribēsi būt man līdzās šai laimības unisonā, tad sniedz man roku un vienkārši esi man līdzās, lai baudītu mirkli.
Mana rītdienas pasaule ir tieši tas, ko tu vēlies un tas ko es dzīvoju!
Mana rītdiena būs!