No 25. līdz 28. februārim Ķīpsalā nu jau 16. gadu pēc kārtas norisinājās izstāde “Skola”. Skolēniem tā ir iespēja gūt ieskatu augstskolu anatomiskajā šķērsgriezumā un izvēlēties, ar kādu nozari saistīt savu nākotni. Taču ja izstādes vēsturi rakstīt ļautu pašiem studentiem, tad gan sanāktu anormāli liels memuārs, pilns ar studentiskām leģendām par to, kas noticies, jo katrā izstādē ir kāds īpašais stāsts. Visbiežāk tas ir stāsts par to, kas notiek 7dienas 16.30. 
taču ne tikai…
Viens no lielajiem izstādes ieguvumiem ir cilvēki un šo cilvēku acis. Ne tikai stendu cilvēki, ar kuriem organizēt ballītes, uzsist klaču vai fenderēt konfektes,kad manāms apmeklētāju trūkums. Vai arī sen neredzēti paziņas, kuri garāmejot atceras, ka mums ir bijis k-kas kopīgs. Vislielākā vērtība stendu cilvēkam ir vidusskolēns – tu atkal skaties tikpat apjukušās acīs, kā tev, laikā kad pats mēģināji izvēlēties savu studiju programmu. Vai arī redzi acīs cīņassparu, kas pauž to, ka viņam netrūkst degsmes, lai cīnītos par sapņiem gluži kā tev pašam, ne tikai tad, bet arī šodien. Iespējams man šis vidusskolēna tēls liekas tik svarīgs, jo vēlos viņam palīdzēt atrast īsto dzīves ceļu. Tāpat kā vismaz gribas ticēt, ka esmu atradusi es pati.
Šķiet pavisam dīvaini, ka atskatoties uz laiku, kas pavadīts Ķīpsalā, varu apgalvot, ka daudz ko esmu mācījusies. Fascinē iespējas, kuras piedāvā ik uz soļa. Viens aicinājums un es sēžu RTU stendā un mācos lodēt, ne tikai tāpēc, lai vēlāk tētim varētu palielīties par to, ko viņa meita māk, bet tāpēc, lai pierādītu pati sev, ka varu pārkāpt pāri principam teikt es nemāku, brīdī kad tā īsti mēģinājusi nemaz neesmu. Arī pirms izstādes nelaidu garām iespējas pamēģināt k-ko jaunu. Fotosesija RSU reprezentatīvajiem materiāliem – kāpē gan ne! Un nu – mana seja rēgojas uz bukletiņa, kuru iespējams kāds saķēpās, bet kāds lasīs kā bībeli līdz brīdim, kad iestāsies skolā, ar kuru lepojos. Dejas mēģinājumi flashmobam, kurš galu galā nenotika – arī tā bija mācīšanās. Mācīšanās nelekt uz to pusi, uz kuru virzi roku. Bija smieklīgi, lustīgi un nenormāli labi.
Ja katram, studentam, kuram šo dienu laikā radās kāda ideja, iedegtos gaismiņa, tad mēs varētu apgaismot visu izstāžu zāli. Un lai cik studentiski neliktos, visgrandiozākās idejas rodas tad, kad gribas ballēties. Līdz ar to arī rodas tie maģiskie 7dienas 16.30. 
Svētdienas rīts sākas ar starpstendu sasveicināšanos, kad vārdam “labrīt” tiek pievienots jautājuma teikums – nu, šodien būs? Vēlāk sākas stratēģisko partneru meklēšna, kam seko papīra sirojumi, locīšana, pakošana un spiešanās slepenajā punktā, kuru BAT no augšas tā pavisam nemanot filmēja. 
RTU bija pat tik ģeniāli, ka uz vietas izgudroja slapja papīra šaujamo. Žetons viņiem par to. Kā arī milzīgā pateicība spiegiem, kuri no balkoniņa safotografēja RSU stenda slepenos krājumus, un izlūrēja, ka Turībai būs ūdensbumbas.
16.30, Turības pēdējā himna un alianse dodas ceļā. Vienam rokā kaste pilna ar papīriem. Citiem no ēdnīcas izprasīti miskastes maisi. Viens liels skrējiens un bļāviens: “Nekā personīga. “. Papīrs ar cilvēkiem sajaucas kopā – viens filmē, cits met, kāds aizstāvās, kāds skrien iebrukumā, kāds dejo uz samētātās grīdas, un tam visam pa vidu es, nevarot nostāties kāda pusē. Un pēkšņi uzrodas BATa basketbola komanda, kuri dodas skrējienā ar open maisiņiem, no kuriem katrā stendā tiek iekratīts sasmalcināta papīra blāķis. Patīkams pārsteigums, kas piedod papildus asumu. Cilvēkiem smaidot, spiedzot, mētājoties kauja pāreļas uz LU stendu. Jau divus gadus skatos papīra kaujas, bet vēl joprojām nespēju saprast, kā Turība, kurus samočī vispirms paspēj iztīrīt stendu un pārnest kaujas epicentru uz LU. LU & co turas godam… pa gaisu lido miskastes, papīri, tukšās kastes tiek mauktas kādam uz galvas. Viss tik bērnišķīgi rotaļīgi, studentiski neprātīgi… viss tik skaisti.
Nu izstāde ir beigusies – sēžu mājās ar dažādu augstskolu reklāmas materiāliem – 12 dažādām pildspalvām, 2viem zīmuļiem, RTU piespraudīti un mirguļojošu brošu, BATa marķieriem un saliekamu koka kubu, mugurā ir RSU maika un blakām trīs dažādas tašiņas, kā arī skype sūtās izstādes bildes. Bet ticiet man – nekas no tā nepārspēs to emociju daudzumu, kas iekšā virpuļo. Bija labi. Bija trakoti labi.
Un nu studenti atkal parādīja, ka mēs iekustināsim to, kas vēl stāv.
